Uzskata, ka Francijas protesti sākās ar izglītību, un raksturo franču skolu tehnisko stāvokli kā tik šausmīgu, kādu «mēs savas dzīves laikā neesam pieredzējuši, iespējams pat ne mūsu vecāki».
Izglītība
Visvairāk fiksēto pozīciju
Jaunākās pozīcijas
Rādītas jaunākās 15 pozīcijas
Pieļauj, ka, Višvanatu sāgai attīstoties, beigās var rasties arī jautājumi par daža laba vietējā «zinātnieka» kvalifikāciju, un uzskata, ka tas, ka čomu būšana un plaģiātisms pašmāju akadēmiskajā vidē ir klātesošs, nav nekāds noslēpums.
Atzīst, ka par izglītības un zinātnes ministra pilnvaru paplašināšanu augstskolu akreditācijas jautājumos Augstskolu likuma grozījumos vēl ir juridiskas iebildes un likumprojekts turpmākajos lasījumos būs jāprecizē.
Apgalvo, ka Rigvir viņu toreiz iesūdzēja tiesā un zaudēja, un kritizē Kalviņa un LZA rīcību, ko viņš raksturo kā ezotērisma un nepierādītu faktu aizstāvēšanu, kas jau tolaik bijusi klaji redzama.
Rosina iespējami drīz izveidot Baltijas Zinātnes fondu, kas veicinātu kopīgus pētniecības projektus perspektīvākajās nozarēs.
Uzskata, ka valsts aizsardzības mācībai jāatgriežas vismaz pie 140 stundām, jo pēc kompromisa noteiktajās 112 stundās pietrūkst laika to pilnvērtīgi izmācīt.
Norāda, ka Latvijas Zinātņu akadēmija ne pirmo reizi ir virzījusi apšaubāmas lietas.
Norāda, ka tikai 21. oktobrī no kolēģiem uzzināja, ka, iespējams, ir pamats apšaubīt Višvanatas publikāciju saturu un autorību, un, lai gan pilsonības sakarā tam vairs nav nozīmes, uzskata viņas kvalifikācijas verifikāciju par būtisku, lai apliecinātu, ka LZA saime un viņš personīgi iestājas par akadēmisko godīgumu.
Uzskata, ka nepietiekams valsts finansējums mācību līdzekļiem atstāj daudzu Latvijas skolu skolēnus bez nepieciešamajām mācību grāmatām un apdraud izglītības kvalitāti.
Atzinīgi vērtē akadēmiķu vēstules, kurās prasīts pārbaudīt LZA vadības ieteikumus pilsonības piešķiršanai, ko viņš raksturo kā «šaubīgus», un norāda, ka izglītības un zinātnes ministre kā LZA pārraudzītāja var pieprasīt paskaidrojumus un dokumentus par LZA amatpersonu rīcību.
Uzskata, ka Latvijai vajadzīgi ne tikai ārvalstu zinātnieki, kas uz laiku strādā par Latvijas vai Eiropas finansējumu izveidotās laboratorijās un pēc projekta beigām valsti pamet, bet arī cilvēki, kas šeit vēlas veidot ilgtermiņa pētniecības infrastruktūru.
Atbildot Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajam loceklim Gundaram Bērziņam, kurš aicina akadēmiju Višvanatas pilsonības lietā rīkoties ātri un atbildīgi, kritizē akadēmijas «bailīgo lavierēšanu» un nekā nepateikšanu un uzskata, ka tā beigās sagraus, viņa vārdiem, «akadēmisko virsotņu tusiņu».
Uzsver, ka Latvijas mērķis ir veidot jaunu mūžizglītības kultūru, kurā valdība, darba devēji, izglītības iestādes un iedzīvotāji kopīgi uzņemas atbildību par prasmju attīstību, un uzskata, ka, ja bērniem grāmatu lasīšana sagādā problēmas, bibliotēku paplašināšana nelīdzēs.
2026. gada 8. oktobra Saeimas sēdē aicina nodot komisijai viņas un citu deputātu iesniegtos Izglītības likuma grozījumus, uzskata, ka tikai vecāki var izvēlēties bērna mācību formu, un kritizē tālmācības jautājumā pieņemtos Ministru kabineta noteikumus kā birokrātiju, kas ierēdņus nodarbina bezjēdzīgi.
Uzskata, ka Latvija līdz šim bijusi diezgan kūtra talantu piesaistē zinātnē, pētniecībā un augstākajā izglītībā, ka jāimportē augstākās raudzes talanti, vislabāk jau gatavi zinātnieki, un ka, ja valsts grib, lai viņi paliek Latvijā, tie jāpiesaista, arī dodot pilsonību.